|
Poesia nr. 01a |
MANDI MIÒ FRIÛL...ARIVIÒDISI
|
|
Sezione NON RESIDENTI |
O soi vignût a rinfrescà lis lidrîs inte aghe freschie dai riquards e dais aféts che ancimò e vivìn ais peis das montagnutis dal nestri Friûl.
Là in sime, ma ancie culè in bâs, e respirin fuârt lis animis da chei chi mi han dât la vite in chiste tiare i chi cumò no son plui dongie:
e son lâs a stà là che l’âjar al è plui bon e che, e disin, si stà mjôr e dulà che o len duch.
Di la tu viodis lis cimis piciulis-piciulis, ciumût che o sen nò atris quant che o chialen lis stelis lusignànt.
Ariviodisi biele ent, o tornarài daurman plui che o pués a riviòdi chel che o’ ari i che iò no saré plui.
|